Tas, kas jāzina katram krievamAutors Georgijs Sidorovs
2013.11.11. Daudziem filozofiem patīk parunāt par mīklaino krievu dvēseli. Bet kāda ir šī mīklainība, nepaskaidro. Tāpēc ka te ir nevis filozofu, bet psihologu prerogatīva. Krievu dvēseles mīklainība ir tāda, ka krievu cilvēks pēc savas dabas pirmkārt ir radītājs. Viņam ir raksturīgi būvēt, strādāt ar zemi, kaut ko izgudrot, radīt jauno nezināmo zinātnes un mākslas sfērā. Šeit ir viņa stihija. Viņš sevi atrod pastāvīgā radošā viņu aptverošās realitātes izzināšanas procesā. Tieši tāpēc atšķirībā no itāļu, britu vai ebreju starpniekiem krievu tirgoņi nekad neapkaunoja sevi ar augļošanu, un tikko kā ļāva līdzekļi, tūlīt pārvērtās rūpniekos. Pie kam pat tad, ka ienākumi no starpniecības tālu pārsniedza tos, kurus tirgonis guva no ražošanas. Dabiski, ka cilvēki ar rietumu domāšanas veidu nekādi nevarēja saprast šos nenormālos krievus, kuri vienmēr deva priekšroku nevieglajam radošajam darbam attiecībā pret mierīgo un ienesīgo tirdzniecību. Rietumos vienīgās tautas, kuras mūs kaut kādā mērā saprata, bija vācieši un skandināvi, precīzāk, pārvācoti slāvi. Tāpēc ka paši bija pēc savas būtības radoši etnosi. Taču ja, pateicoties katolicismam un vēlāk protestantismam, vāciešus, dāņus un zviedrus izdevās piejūgt klāt anglosakšu vezumam, pārvērst viņus par ārkārtīgi materializētiem cilvēkiem, kuriem neplēsonīga uzvedība kļuva par kaut ko apkaunojošu, tad ar mums krieviem Rietumiem radās specifiskas attiecības. Par šīs transformācijas vaininieku kļuva mūsu ģenētiskais nacionālais psihotips. Nē, no mums krieviem rietumu demokrātisko masu informācijas līdzekļu ietekmē iznāk gan nelietīgi augļotāji, gan absolūti negodīgi veikalnieki, pie kam tik zemiski un riebīgi savā alkatībā un iedzīvošanās tieksmē, ka rietumu skolotājus, redzot to, kā mūsu uzņēmēji pelna naudu, nereti pārņem šausmas. Bez visa pārējā daudz redzējušos rietumniekus šokē krievu ierēdņi. Tikai Krievijā ir radies ierēdniecisku pakalpojumu tirgus. Lai ko ierēdnis nedarītu, viņam vajag maksāt ar kukuli. Un maksāt ne maz! Vara ir pārvērtusies par mehānismu, kurš izsit naudu no tautas. Korupcija Krievijā ir iedragājusi gan valsts, gan tiesību pamatus. Rezultātā sabiedrība ir izrādījusies bezdibeņa malā. Kas tad ir noticis ar mīklaino krievu dvēseli? Kāpēc Krievija ir kļuvusi par apsmieklu visai pasaulei? Vai tiešām rietumu suflieri nedomāja, ka krievu tautas radošā dvēsele pārvērtīsies, lūk, tādos derdzīgos puvekļos? Viņi nedomāja, viņi labi zināja, ka tieši tā arī būs. Rodas dabisks jautājums: no kurienes? Viss ir diezgan vienkārši. Taču daudzi psihologi par zemāk izklāstīto tehnoloģiju neko nezina. Izrādās, ka dabas ģenētiskās bāzes, tā, kas mūsu tautas kolektīvajā apziņā formējās ne vienu gadsimtu desmitu vien, informatīva nojaukšana ir novedusi daudzu krievu psihi pie īsta garīga vājprāta. Pie tās morāli tikumiskās traģēdijas, kura pilnīgi ir sagrāvusi mūsu apziņu. Runa ir nevis par involucionāru procesu, bet par deģeneratīvu. Mums ir darīšana ar īpašu garīgās nāves veidu, kur cilvēks no skata ir pilnīgi loģisks, viņš it kā prātīgi domā un spriež, bet pēc būtības ir tukša vieta. Kā zināms, ja nav dvēseles, nav arī cilvēka. Kāpēc kas tāds notika tieši ar mums, krieviem? Tāpēc ka mūs ar varu, izmantojot speciālas psi stulbeņošanas tehnoloģijas, nobīdīja uz otru esamības galējību, turp, kur mēs nekad nebijām bijuši. Un mūsu ģenētiskais kods tādu slodzi neizturēja. Viss, kas viņā bija labākais, sašķīda gabalos, bet tā vietā izauga tas, ko mēs tagad novērojam. Mūsu ienaidnieki Rietumos triumfē, kā teikt, papriecājieties par mīklaino krievu dvēseli. Viss viņā sastāv no galējā, kas robežojas ar egoisma, alkatības, skaudības un naida pret savu paša tautu vājprātu. Visā pasaulē tikai krievu uzņēmēji savus tautiešus sauc ne citādi kā par vergiem. Un līdz viņiem nenonāk, ka viņu priekšā ir vienu asiņu un viena ar viņiem neviegla likteņa cilvēki. Neapšaubāmi, naidīgi noskaņotajiem ir taisnība: rietumu vērtību pieņemšana savu lietu izdarīja, un tagad mūsu priekšā ir savējie, kuri attiecībā pret dzimteni ir kļuvuši sliktāki par ienaidniekiem. Daudzi aprobežoti patrioti par to, kas notiek Krievijā, ar maniaku neatlaidību turpina apsūdzēt, ko vēlies, tikai ne pašus krievus. Vainīgajos viņiem, protams, ka ir ebreji, masoni un musulmaņi kaukāzieši, taču viņiem nekādi neienāk prātā, ka tie zaudējumi, kuru mēs novērojam Krievijā, bez pašiem krieviem nekādiem ebrejiem un kaukāziešiem nebūtu pa spēkam. Vienu un otru darbības ir tikai papildinājums tam, ko ar savu pašu dzimteni darām mēs paši. Patrioti ir pārliecināti, ka Krievijā darbojas prorietumnieciska “piektā kolonna”. Ka tā ir labi apmaksāta un tradicionāli sastāv no internacionālistiem inteliģentiem, masoniem un, protams, ka visuresošajiem ebrejiem. Neapšaubāmi, “piektā kolonna” Krievijā ir klātesoša, tas tā ir. Un tā nav maza. Taču tās galveno masu veido nevis masoni un prorietumnieki – inteliģenti, bet mūsu paši jukušie krievi: veikalnieki un naudas mijēji. Lai cik skumji nebūtu, tas ir jāatzīst. Ir notikusi tā pati neplēsonīgās cilvēciskās psihes salaušana, par kuru Rietumi pagājušajos gadsimtos varēja tikai sapņot. Tagad tiem ir atlicis novērot, kā Krieviju izzog un izpārdod ūtrupē paši krievi, to pēcteči, kuri visu savu vēsturi vienmēr bija radītāji, kuri uzbūvēja uz zemes lielāko no impērijām. Nu beidzot atnāca laime mūsu aizkulišu pretiniekiem. Tā negadās bieži, ka pati tauta piedalītos savas pašas tēvzemes iznīcināšanā. Kā tā gadījās? Kas tās par psi tehnoloģijām, kuras izmantoja mūsu nelabvēļi, ka lielākā daļa krievu elites un ir ievērojama daļa vienkāršās tautas burtiski ir sajukusi prātā. Viss izrādās banāli vienkārši. Šī procesa sākums iestiepjas laikos, kad Krievzemē pieņēma kristietību. Lasītājam ir tiesības jautāt: bet kāds te sakars ar pareizticīgo kristietību? Tāds, ka desmit izdaudzinātie baušļi aizstāja Pasaules-ēkas patieso likumu zināšanas. Šo vispārīgo likumu pazaudēšana gala rezultātā mīklaino krievu dvēseli noveda pie garīga kolapsa. Mūsu tautas iekšējā pasaule rietumniekiem likās dīvaina un mīklaina vispirms tāpēc, ka tā bija Visuma vispārīgo likumu apzināšanās formēta. Neviļus rodas jautājums: par kādiem likumiem ir runa? Pirmais no tiem: bezgalības likums. Tas, ko Austrumos sauc par inkarnāciju likumu. Jēzus savā laikā deva šo likumu, bet ar laiku baznīcas kalpi to likvidēja. Viņi nomainīja to ar dieva valstību jeb mūžīgo paradīzi. Kā zināms, “svēta vieta tukša nestāv”: tā vietā radās pilnīgi pretējs lozungs – “dzīvojam vienreiz”. Kā sekas šim psi-kodam radās spārnots izteiciens – “mūsu laikam pietiks”! Vēl precīzāk – “pēc manis kaut vai ūdensplūdi”! Un patiešām, ja dzīvojam vienreiz, tad nav jēgas saudzēt ne tikai savas dzimtenes, bet arī pašas planētas ekosistēmas un resursus. Pēc tādas koncepcijas cilvēki uz zemes ir tikai viesi, nevis saimnieki. Bet nākošās paaudzes lai rūpējas par sevi pašas, nav ko par viņām domāt. Nākošais vispārīgais likums, kurš sekmīgi tika aizmirsts, ir gribas neaizskaramības likums. Tas pieprasa, lai neviens: ne kāda izdomāts mākslīgs likums, ne despots ierēdnis, ne reliģija neuzspiestu savu gribu tam, kurš dzīvo saskaņā ar Radītāju. Tas ir, cilvēkam, kurš ievēro Visuma vispārīgos likumus. Pie mums Krievzemē gan baznīca, gan valsts ar gribas brīvības likumu cīnījās ilgāk kā tūkstoš gadu. Galu galā uzvarēja. Tādas uzvaras sekas ir mūsu bērnu kristīšana. Tas tiek darīts neatkarīgi no gribas, kā likums, agrā vecumā, nezin kāpēc baznīcas kalpi aizmirst, ka pats Jēzus pieņēma lēmumu kristīties pēc trīsdesmit gadiem, tad, ka pilnībā noformējās viņa apziņa. Šī likuma vietu cilvēku psiholoģijā aizņēma abrakadabra, ka it kā jebkāda vara ir no dieva. Citiem vārdiem, cilvēkam ir pienākums būt pilnīgi bezgribas dzīvniekam. Ja viņam kāds pavēl, tātad tā arī vajag. Ne par kādu gribas brīvību nevar būt pat runas. Cits vispārīgs Pasaules-ēkas likums, kuru vara un baznīca atmeta, saucas darbības likums. Austrumos to pazīst kā karmas likumu. Tā būtība ir enerģiju līdzsvarā. Tāpēc to vēl sauc par cēloņu-seku sakaru likumu. Ja cilvēks vai vesels etnoss rada kaut ko negatīvu – Zemes blīvajā pasaulē tas izpaužas caur sveša īpašuma piesavināšanos, pakļaušanu verdzībai, dzīvības atņemšanu utt. – tad agri vai vēlu, vardarbību veikušais pazaudēs tik, cik viņš ir piesavinājies. Un tas ir neizbēgami. Reiz Ķīnas daoisma pamatlicējs Lao Czi ir teicis: “nosauc man vardarbīgo, kurš ņemtu labu galu, un es viņu ņemšu sev par skolotāju.” Jābūt taisnīgam, Jēzus arī saviem mācekļiem norādīja uz šo likumu, tiesa, noformēja to savā veidā: “ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums”. Taču baznīca pacentās uz to īpaši nekoncentrēties, tieši šī iemesla dēļ kristieši nesaprot cēloņa un seku likuma būtību. Lūk, šādas nesaprašanas dēļ viņu vidē tad arī radās plēsonīgie bruņinieku ordeņi un svētā inkvizīcija. Cits ļoti svarīgs pavisam aizmirsts Pasaules-ēkas likums rāda cilvēkam, ka enerģija, kuru viņš tērē labiem darbiem, ne tikai atgriežas pie viņa tādā pašā daudzumā, kā viņš ir iztērējis, bet vēl arī rezervi un noteiktu izaugsmes papildus potenciālu. Dabiski, šis likums ir universāls. To var izsekot burtiski visā. Ņemam, piemēram, cilvēku, kurš nodarbojas ar sportu. Treniņos sportists atdod masu enerģijas, tā atgriežas pie viņa rezultāta veidā. Taču bez visa pārējā sportists nostiprina sev kaulus, asinsvadus, savu sirdi. Pienskābe viņa muskuļos stimulē smadzeņu darbību. Slodžu laikā imūnsistēmā rodas šūnas, kuras aprij vēža audzēju. Tautas gudrība šo likumu ir noformulējusi visai poētiski: “lai devēja roka nekad neizsīkst”. Lūk, kāpēc mūsu krievu pirmsrevolūcijas tirgoņi, apzinoties atdošanas likumu, savā starpā sacentās mecenātismā. Kā tajos laikos tautā teica? “’Meičas skaistas, brašuļi krietni, bet tirgoņi godīgi.” Pirmsrevolūcijas krievu tirgoņu kārta galvenokārt sastāvēja no vecticībniekiem. Bet vecticībnieki pretēji Nikona[1] baznīcai ne tikai mēģināja saglabāt Pasaules-ēkas vispārīgos likumus, bet arī izmantot tos. Ar ko tad šis lielais likums ir nomainīts mūsu laikā? Ar kodīgu frāzi: “ņem no dzīves visu, ko vari”. Nedod, bet raus zem sevis, it kā to, ko tu sakampsi, spēsi aiznest uz viņpasauli. Frāzē “ņem no dzīves visu, ko vari”, ir paslēpta vēl arī nozīme – pilnīga pašiznīcināšanās. Mūsdienu pasaulē ir aizmirsts vēl viens universāls Pasaules-ēkas likums. Mēs ar to domājam laika likumu. Tas saka to, ka jebkuram cilvēkam, lai taisni dzīvotu, ir pēc iespējas tālāk jāredz savas dzīves līnija, jābūvē savi nākotnes plāni, bet tā, lai pat domās nevienam nekaitētu. Lieta tā, ka domformām piemīt materializācijas īpašība. To vienmēr vajag atcerēties. Ar ko tad šo likumu ir nomainījuši? Ar idiotisku frāzi jeb kodu “vajag dzīvot šeit un tagad”, nekādu nākotnes plānu, dzīvo kā augs. Taču tas no viņu redzes viedokļa ir pareizi. Bet paši tie, kas mums šo sātanismu uzspieda, būvē savu pasaules sociuma sagraušanas stratēģiju tūkstošiem gadu uz priekšu. Priekš viņiem tas ir normāli. Viņi iedomājas sevi par dieviem, bet mūs uzskata par dzīvniekiem. Mūsu laikā nedarbojas arī mēra likums. Smejas par viņu masonu ložās, tur kur viņu zina un atceras. Bet vienkāršā tauta viņu sen, sen ir aizmirsusi. Mēra jēdziens no viņas dvēseles ir izdeldēts kopš Radoņežas Sergija laikiem. Pajautāsi kādam uz ielas, kas ir mērs, kā to saprast? Viņš neatbildēs. Labākajā gadījumā teiks, ka katram ir savs priekšstats par mēru. Un viņam būs taisnība. Tai pat laikā mēra likums ir viens no pašiem galvenajiem Pasaules-ēkas likumiem. Viņš skaidri nosaka visu mijiedarbības veidu, pie kam kā materiālajā, tā arī informācijas plānā. Tā pārkāpšana jebkuru sistēmu ved uz bojāeju. Ko mēs arī novērojam noziedzīgajā naudas koncentrācijā pie nedaudziem. Ar to domājam mūsu zemes sociumu. Bez mēra bagātiem tā ir izkropļota apziņa, ka šie cilvēki mierīgi, bez šaubu ēnas tiecas organizēt miljardu slepkavību. Nesaprotot, ka tāds pasākums apglabās arī viņus pašus. Rezultātā planēta izrādīties jeb kā, bet ne cilvēku, varā. Viens no fundamentālajiem likumiem, no kura ir attiekusies mūsdienu cilvēce, ir visa esošā vienotības likums. Jeb mijiedarbības likums. Viņu var saukt arī par visuma mīlestības likumu. Kristieši var mums iebilst, tā teikt, kristīgā reliģija ir mīlestības reliģija. Tikai nezin kāpēc no tādas, lūk, visaptverošas kristīgas mīlestības nevienam uz zemes vieglāk nav kļuvis. Gluži otrādi, kristieši savā vēsturē ir izlējuši okeānus cilvēku asiņu. Un līdz šim laikam turpina tās liet. Jāsaka, dīvaina mīlestība ir mūsu kristiešiem, mīlestība pret vardarbību, bet ne pret dabu, un jo vairāk ne pret cilvēku. Aicināt uz mīlestību nenozīmē saprast, kas ir mīlestība. Cilvēce sen ir pazaudējusi priekšstatu par to spēku, kurš saista vienotā veselā, kā liekas, dažādo un pilnīgi pretējo. Vārdu sakot, par mīlestību pie mums pieņemts saukt galvenokārt seksuālās attiecības. “Iesim, pamīlēsimies,” – saka viens otram, atdarinot kino varoņus, mūsdienu deģenerāti, un nevienam neienāk prātā, ka mīlestība nav darbība materiālajā, bet dziļš visaptverošs process, kurš stāv pāri visiem Pasaules-ēkas likumiem un vada tos. No šejienes arī ietilpīgais vārds mūsu mīlestības dievietei – Lada. Lada nozīmē vienotību vai saikni, precīzāk visa esošā mijiedarbību. Tagad tā vietā, lai cilvēku uzskatītu par neatņemamu Pasaules-ēkas daļu, ar mīlestības spēku saistītu ar visu esošo, viņu stāda priekšā kā dabas iekarotāju un izvarotāju. Lozungs: “cilvēks cilvēkam vilks” attiecas ne tikai uz cilvēku savstarpējām attiecībām, tas rāda kaut ko lielāku, to, ko nekādi nedrīkst pieļaut. Nekavēsimies pie citiem cilvēces aizmirstiem svarīgiem Pasaules-ēkas likumiem. Būtība jau ir skaidra. Tagad atkal atgriezīsimies pie mīklainās krievu dvēseles un krievu gara. Ar dvēseli mēs kaut kādā mērā tikām skaidrībā, atlicis gars. Kāpēc tieši krievu gars, nevis vācu vai japāņu? Uz šo jautājumu mūsu laikā gandrīz neviens atbildēt nevar. Bet atbilde kā vienmēr ir vienkārša. Krievu gars bija un ir iekšējais spēks, kurš mūsu cilvēkos būvējās caur tautas vēdisko tradīciju viņu dvēseļu saglabāšanai. Bet dvēseles savukārt, kā mēs noskaidrojām augstāk, balstījās uz Pasaules-ēkas vispārīgo likumu apzināšanos. Krievu gara un, kā sekas tam, mīklainās krievu dvēseles brukšanas process sākās līdz ar mūsu senās vēdiskās tradīcijas iznīcināšanu no kristiešu puses. Kā mēs jau pieminējām, ar Pasaules-ēkas vispārīgo likumu nomainīšanu ar Mozus likumiem. Tas arī noveda pie tā, ka krievu cilvēka psihe izrādījās savdabīgā, priekš sevis bezizejas slazdā. Kur mūžības jēdziena vietā popi iedzina galvā, ka dzīvojam vienreiz, cēloņu-seku sakaru likums tika nomainītas ar kristīgo grēksūdzi: izsūdzēji grēkus, un vari atkal grēkot. Laika likums izvirtis dogmā, ka “vajag dzīvot šeit un tagad” un nedomāt par nākotni. Augstākās mīlestības un Visuma saikņu likums ir vienkārši izzudis utt. Kas tad ir atlicis? Tikai materiālais plāns, nauda un lietas – vairs nekā svēta, tikai tas ir reāls. Viss pārējais ir ilūzija, taču katrā krievā zemapziņas dziļumā glabājas tas spēks, kurš leģendās un pasakās tika saukt par krievu garu. Tas potenciāls, kurš tūkstoš gadu garumā bija cieši saistīts ar mūsu seno kultūru. Pilnīgi saprotams, ka šis spēks mūsdienu krievu izķidāto dvēseli glabāt atteicās. Viņam ir sava apziņa – dziļā, ģenētiskā. Viņš tad arī sarīkoja sacelšanos pret tukšo dvēseļu saimniekiem. Tieši viņš radīja to vājprātu, kurā ir kritusi daļa mūsu iedzīvotāju. Kādēļ? Pilnīgi saprotams, psihopāti ilgi nedzīvo. Šeit darbojas cēloņu-seku sakaru likums. Kurp viņš ved, ir zināms – pie drīza letāla. Kristiešiem ir tiesības jautāt: kas tieši noziedzīgs ir desmit baušļos? Vai tad ‘tev nebūs slepkavot’ un ‘tev nebūs zagt’ tiešām ir tik slikti? Cilvēkiem, kuri nepazīst cilvēka psiholoģiju, skan pilnīgi pieņemami. Tas tā ir. Bet lieta tā, ka mūsu zemapziņa neuztver daļiņu “ne”. Tāpēc Mozus baušļi viņai skan kā: slepkavo, zodz, pārkāp laulību utt. Lūk, vēl vieni slazdi mūsu apziņai, un tie ir nopietni slazdi. No šejienes arī mūsu krieviskā visatļautība, pie kam visā. No vienas puses mūs iznīcina mūsu dumpojošās zemapziņas spēks, tas, kas senatnē saucās – krievu gars. No otras, – mēs sastrādājam smagu karmu, sekojot kristiešu kodējumiem. Mums var iebilst, ka starp mūsdienu krieviem nav nemaz tik daudz ticīgo. Pareizi, nav daudz. Bet lieta tā, ka iesīkstējuši ateisti-kristieši atšķiras no tādiem pašiem iesīkstējušiem ateistiem-musulmaņiem vai jūdiem. Gan vieni, gan otri vienalga atrodas savu reliģisko tradīciju ietvaros. Tātad uz viņiem iedarbojas arī viņu kodi. Lūk, arī aplaudē Rietumos. Tā teikt, malači ir šie zēni, krievi! Gan savu valsti sašķaida driskās, gan šajā pasaulē ilgi neuzkavējas, drīz Krievija kļūs pavisam tukša, bez jebkāda kara. Lai cik skumji nebūtu, bet viņiem ir taisnība. Ja mēs nesapratīsim, kas ar mums ir noticis, viss tā arī būs. Un mums to vajag apzināties pēc iespējas ātrāk. Citādi var nokavēt. Lai izdzīvotu un noturētos, mums nepieciešams atkal atgriezties pie savām vēsturiskajām saknēm. Pie Pasaules-ēkas vispārīgo likumu zināšanas. Un ja mums tas izdosies, mēs izglābsim gan sevi, gan cilvēku bojāejošo zemes pasauli. Bet ja mums tas neizdosies, sociums aizies bojā, un aizies bojā ļoti ātri.
0 Comments
Leave a Reply. |
AuthorWrite something about yourself. No need to be fancy, just an overview. Archives
January 2021
Categories |