C19/84 - 3 IEVADS Pārdzīvotais boļševiku gads katru latvieti visnepārprotamākā kārtā iepazīstināja ar žīdisma būtību. Jo nu žīdi domāja savu valstību atnākušu un uzreiz kā nevajadzīgas nosvieda visas maskas. Un mēs ieraudzījām simttūkstošu Latvijas žīdu un arī daudzo desmittūkstošu no Krievijas klātpienākušo žīdu sejās cilvēces izdzimuma visatbaidošākās īpašības: negausību, netīrību, melību, parazītismu, postīšanas un asinskāri. Uzlicis kāju saistītās latviešu tautas kaklam, žīds sāka to „šechterēt” pēc visiem rabīnu likumiem. Nebija vairs mūsu tautas locekļa, kas nesaprastu antisemitisma jeb pretžīdu kustības pamatotību. Katrs nesamaitāts latvietis un katra latviete jau agrāk instinktīvi juta, ka no žīdiem jānorobežojas, jo to prasa asiņu balss. Bet no tik daudzām pusēm tika mācīts pretējais. Visi kreisie virzieni, kādi vien pārstaigājuši mūsu zemi, mācīja ka visi cilvēki – un starp tiem arī žīdi – esot līdzvērtīgi. Tā sauktajos demokratiskajos laikos pati žīdu prese gādāja par to, lai specifiski žīdiskās, negātīvās īpašības tiktu noklusētas. Arī mūsu autoritārais režīms nacionālos un rasiskos jautājumos apstājās pusceļā un nepielaida žīdisma izslēgšanu, jo palika spēkā sodu likuma pants, kas aizliedza „kūdīt vienu iedzīvotāju daļu pret otru”. Katras iekārtas īpatnības žīdi mācēja izlietot savā labā. Kā jau teicu, par savu atmaskošanu žīdi paši parūpējās boļševiku laikā. Pat aklais varēja rokām taustīt, ka žīdiem, kas tagad pēkšņi uzstājās kā lielinieku varas vīri, nerūp nekāda sociāla taisnība, bet vienīgi latviešu izmantošana. Vispirms viņi sagrāba savās rokās visas noteicošās un ienesīgās vietas. Partijas un iestāžu vadībā, saimnieciskajā un mākslas dzīvē – visur priekšgalā ieperinājās žīdi, kuri paši sev maksāja lielas algas, strādāja maz un slikti un visur vilka iekšā savus tautas brāļus. Vājāk atalgotās vietās un pie fiziska darba žīdi negāja. Tāpēc tika mākslīgi palielināti uzņēmumi un iestādes, kur viņu čumēja tik daudz, ka latvieši nemaz vairs nevarēja savā starpā sarunāties tā, ka nenoklausītos kāds žīds. Antisemitisms izplatījās gluži spontāni, bet tā kā vārdu „žīds” nedrīkstēja mutē ņemt, tad viņus sāka „šifrētā” valodā saukt par „grieķiem”, „melnkrieviem” u.c. Saprotams, ka katram krita acīs „grieķu” īpatnējā kopāturēšanās: žīdi visur gāja uz vienu roku, komūnisti kopā ar bijušiem „buržujiem”. T ā t i k a a t š i f r ē t s, k a k o m ū n i s m s n a v v i s s o c i ā l a, b e t g a n ž ī d u n a c i o n ā l a k u s t ī b a. Maskavas „gudrajie” cītīgi sāka rūpēties, lai žīdu asociālo dabu vismaz oficiālajā propagandā tušētu. Dekadas lugas sarakstītājiem personās bija jāparedz arī žīds Levins, kas itkā darbojoties kopā ar latviešu revolucionāriem un iekliedzot kādu lozungu mikrofonā. Saprotams, ka tam neviens nenoticētu, jo žīds ir bailīgs un liek ap stūri visur, kur draud briesmas. Latviešu klasiķa Blaumaņa humoru par jutekliskajiem Joski un Zāru „Skrodeŗdienās” vairs nedrīkstēja pielaist. Nezin kādā veidā, bet ja ticētu lielinieku teātra kritiķiem, tad režisoram esot izdevies šinī otrā dekadai gatavojamā lugā žīdeļus iztaisīt par „naivu mīlētāju pāri”. Naivums nu gan ir tā īpašība, kuŗas žīdiem trūkst pilnīgi. Sadisms, perversitāte, atriebības kāre – jā, tā cita lieta. Kroni savam valdīšanas gadam žīdi uzlika ar latviešu patriotu zvērisko nomocīšanu cietumos un čekas kambaros īsi priekš aizbēgšanas. Tā ka par žīdu kā zemākā negatīvisma iemiesojumu vairs nevienam nav šaubu. Bet nu rodas citi jautājumi: kā to izskaidrot? Kur šie necilvēcīgo īpašību izvirumi cēlušies? Kas žīdā ir mūsdienīgs un kas jau tūkstošiem gadu vecs? Vai žīda rīcība izskaidrojama tikai ar katra atsevišķu iniciātīvu, jeb tā jau iepriekš paredzēta un vadīta? Uz visu to nevar tik vienkārši atbildēt. Ievērojot šīs tautas sevišķo noslēgtību, par tās dzīvi un idejām plašākās aprindās vēl vienmēr valda neziņa. Žīdu rakstnieks H e i n e pats ir teicis: „Kas redz žīda bārdu, tas domā, ka redz žīdu. Īstenībā žīds ir staigājošs noslēpums”. Šā apcerējuma nolūks – pakavēties pie dažām ziņām par žīdiem, par kuŗām visiem jābūt skaidrībā tagad, kad Eiropu ceļ uz jauna gara pamatiem. Sevišķi mūs interesē žīdu darbības polītiskā puse, kas izpaudusies pēdējos gadu desmitos Austrumeiropā, un kam noteikts sakars ar mērķiem, pēc kuŗiem visa žīdu tauta dzenas jau gadu tūkstošus. Pēc ārējā izskata žīds ir mums, āriešiem, nepatīkams radījums: neproporcionālu seju, nemierīgām, glūnīgām acīm, lielu, līku degunu, zemu pieri, biezām, gaļīgām lūpām. Arī viņa ķermeni nevar atzīt par skaistu, jo tā biežāk sastopamie defekti ir: slīpi, šauri pleci, liels vēders, līkas kājas un plakana pēda. Tā žīda ārējā veidolā parādās S ī r i j a s t a u t u k o n g l o m e r ā t a mazvērtīgās īpašības, uz kuŗām sevišķi raksturīgi norādījis Alfrēds Rozenbergs savā „20. gadusimteņa mītā”. Tumšie mati un acis un tumšā sejas krāsa norāda uz žīdu dienvidniecisko izcelšanos. Līdz ar arābiem viņi pieder s e m i t u rasei, taču žīda izskatā nav nekā no lepnā tuksneša dēla arāba dižciltības. Te izskaidrojums acīm redzot tas, ka cilvēka dvēseliskās īpašības veido viņa ārieni, un žīdu fizionomijā atspoguļojas viņa zemiskās tieksmes. Arī daudzu gadusimteņu neveselīgā dzīve pilsētās un nodošanās miesas kārībām padarījušas žīdu tādu, kāds viņš ir. Pēc savas dabas žīds ir lielākais m a t e r i ā l i s t s. Viņš atzīst tikai tos labumus, ko var apēst vai citiem jutekļiem baudīt. Morālisku gandarījumu, piemēram, par izpildītu pienākumu, par saglabātu godu, žīds nepazīst. Fantāzijas, izņemot veikalu kombināciju, viņam nav. Žīds netic aizkapa dzīvei un dvēseles nemirstībai, tādēļ augstākais ko žīds var vēlēties, ir ilgs mūžs. Aiz to žīdi tik rūpīgi kopj savus sirmgalvjus un bērēs saskrien kopā un apspriežas, kā kādā nelaimes gadījumā. Visa žīda laime ir šīs pasaules; tādēļ arī mūžīgs viņa pretinieks Kristus, kurš sludināja, ka „mana valstība nav no šīs pasaules”. Tādēļ arī Staļins melo, ka viņa kolhoznieki un strādnieki baudot „laimīgu” dzīvi. Tas mūsu ausīs skan salkani, bet žīdi un boļševiki nepazīst citu laimi kā ēšanu un dzeršanu. Materiālisms ir žīdu izgudrojums. Žīdu „valsts” ir pēdējā pasaulē vēl uzglabājusies t e o k r ā t i j a - tas ir sabiedrība ar dievību priekšgalā. Žīdu satversme ietērpta ticības formā, viņu likumi ierakstīti garīgās grāmatās un lielrabīni ir žīdu ministri. Tā kā žīdi dzīvo dažādās valstīs un pat pāriet dažādās citās tautībās, tad reliģija ir tā, kas viņus satur kopā. Tā dod viņiem arī „dzīves dziņu”. Visiem zināms, cik liels svars ticībai pie žīdiem. Pat žīdu komūnisti neaiztiek rabīnus un nezaimo žīdu ticību, kā viņi to dara ar visām citām konfesijām. Minskas rabīni 1930.gada 25.februārī izlaida „Uzsaukumu visas pasaules ticīgajiem žīdiem”, kurā starp citu teikts: „Mēs, rabīni, deklarējam, ka padomju Krievijā mums nav vajadzīga aizsardzība. PSRS ir vienīgā valdība, kura cīnās pret antisemītismu... Līdz ar to mēs deklarējam visai pasaulei, ka padomju valdība ir vienīgā valdība, kura ir spērusi soļus, lai pirms revolūcijas apspiestajai un beztiesīgajai žīdu tautai dotu iespēju labāk ierīkot savu dzīvi. Krievijā žīdiem ir neaprobežoti brīva iestāšanās skolā, valsts dienestā u.t.t. turpretim vēl daudzās citās valstīs pastāv šie netaisnie ierobežojumi... Mēs turam par savu pienākumu kategoriski deklarēt, ka v i s p ā r n e v i e n a m r a b ī n a m P S R S n e k a d n a v p i e s p r i e s t s n ā v e s s o d s, u n n e k a d n e v i e n s vienīgs r a b ī n s n a v n o š a u t s v i s ā p a d o m j u v a l d ī b a s l a i k ā P S R S. T ā p a t a r ī n e v i e n a m r a b ī n a m n a v d r a u d ē j u š i u n n e d r a u d n e k ā d i c i t i s m a g i s o d i.” – Parakstījuši: Minskas pilsētas rabīns Menachems Gluskins, rabīns Ovsejs L. Cimbolists, rabīns Hercs Masels, rabīns Gabriēls Gabriēlovs, rabīns Ošers Keršteins, rabīns Mendels Zarcho. – Tā ir liela priekšrocība žīdiem, ja ievēro, ka padomju valdības laikā un teritorijā līdz 1930. g., pēc oficiāliem datiem nonāvēti 31 bīskaps, 1600 priesteŗu un 7000 mūku un mūķeņu, bet cietumos ieslodzīti 48 bīskapi, 3700 priesteŗu un 8000 mūku un mūķeņu. Kādi tad ir žīdu ticības galvenie principi? Žīdi, kā zināms, lepojas, ka viņi jau sirmā senatnē turējušies pie v i e n d i e v ī b a s un ka to pēc tam no viņiem pārņēmuši kristīgie. Tas it kā liecinot par žīdu augsto kultūru un pārāko reliģijas izpratni, salīdzinot ar citām senatnes tautām. Šī tēze tomēr stipri apšaubāma, jo Vecajā derībā žīdu dievs nosaukts dažādos vārdos: visvairāk kā Jāve, tad arī kā Šaddai, bet 1. Mozus grāmatā tas minēts daudzskaitlī kā Elohim: „Iesākumā dievi radīja debesi un zemi”. 1.Moz. 17., 1.-2. teikts: „Kad Ābrams bija 99 gadus vecs, viņam parādījās Jāve un teica: „Es esmu El Šaddai, staigā manā priekšā un esi paklausīgs, tad es taisīšu savienību starp mani un tevi un darīšu tevi ļoti lielu”. Šaddai tulkojumā nozīmē „Postītājs”. Jaunajā derībā nekur nav minēts ne Jāve, ne El Šaddai, bet Jēzus, pie krusta mirdams, piesauc aramiešu valodā Augsto Dievu (Debesu Tēvu) El Elionu. Tāpēc daži autori slēdz, ka senā žīdu reliģija bijusi duālistiska un pazinusi labo principu – Elionu – un ļauno – Šaddaju. Tas, kas noslēdzis derību ar Ābramu un pie kā žīdi turējušies, bijis ļaunais gars Šaddai – tātad velns. Tas pats arī kārdinājis Jēzu ar šīs pasaules labumiem, lai Jēzus viņu pielūdzot, bet veltīgi. Nu arī kļūst saprotams, kāpēc velns uzcēlis Jēzu uz d i e v n a m a jumta, kā Bībelē teikts, un rādījis tam pasaules godību, kā savā laikā Ābramam (J. Dāvis, „Ciānas kareivji”, 125. lpp.). Jēzus Kristus nestaigāja Ābrama pēdās, nebija materiālists, un tāpēc žīdi tam sagādāja moku pilnu nāvi, gluži kā daudziem ideālistiem arī mūsu laikos. Ka augšējai domu gaitai ir zināms pamats, to pierādīs tālākais. Mums, kas esam audzināti Bībeles tradicijās, jau no skolas zināms, ka Vecās Derības jeb žīdu dievs ir „stiprs un dusmīgs” Dievs, kas turas pie teiciena: „Aci pret aci, zobu pret zobu”. Turpretī Jaunās Derības jeb kristiešu Dievs ir mīlestības Dievs, kas piedod un žēlo. Apskatoties uzmanīgāk tomēr redzam, ka žīdu dievs nav tik taisnīgs gars, kas turas pie pelnītās atmaksas jeb taliona principa. Ž ī d u d i e v s i r n o t e i k t i p a r t e j i s k s, viņš vienmēr stāv žīdu pusē un iznīcina citas nevainīgas tautas. Tiešām, vajag tikai palasīties par nežēlīgajiem kariem Mozus un ķēniņu grāmatās, kur Jāve pats karo žīdu pusē un palīdz veikt visnejēdzīgākās spīdzināšanas. „Tad Dāvids sapulcināja visus ļaudis un nogāja uz Rabu un karoja pret to un to ieņēma, un ņēma viņu ķēniņa kroni no viņa galvas; tam svars bija viens talents zelta un dārgu akmiņu, un tas Dāvidam tapa likts uz galvu; viņš arī ļoti lielu laupījumu izveda no tās pilsētas. Un tos ļaudis, kas tur bija, viņš izveda un tos lika apakš zāģiem un apakš kuļamiem dzelzu ruļļiem un apakš dzelzu cirvjiem un tos lika ķieģeļu cepļos. Tā viņs darīja visām Amona bērnu pilsētām.” (2. Zām. 12., 29.-31.) – „Un Jūdas bērni sagūstīja no tiem 10.000 dzīvus un tos veda klints galā un tos nogāza no paša klints gala, ka tie visi tapa sašķelti” (2. Laiku 25., 12.) – „Un kad Izraēls bija nokāvis visus Ajas iedzīvotājus laukā un tuksnesī, uz kuŗieni tie viņam bija dzinušies pakaļ, un kad tie visi caur zobena asmeni bija krituši līdz pēdīgam, tad viss Izraēls griezās atpakaļ uz Aju, un to sita ar zobena asmeni. Un visu, kas tai dienā krita, vīru un sievu, bija 12.000. Un Jozuus neatvilka savu roku, ko viņš ar šķēpu bija izstiepis, iekams viņš nebija izdeldējis visus Ajas iedzīvotājus. Tikai lopus un pilsētas laupījumu Izraēls laupīja priekš sevis p ē c t ā K u n g a v ā r d a, k o v i ņ š J o z u u m b i j a p a v ē l ē j i s. Un Jozuus sadedzināja Aju un to padarīja par mūžīgu postažas vietu līdz šai dienai (Joz. 8., 24.-29.). Kā redzams, tie ir darbi, kas pilnīgi atgādina sarkanarmijas karošanas paņēmienus. Vaļsirdīgais žīds Īzāks Blīmchens, kas 1914.g. Parīzē franču valodā izdeva savu žīdu slavinājumu ar virsrakstu: „Augstākās rases tiesības”, analoģiju starp veciem un jauniem laikiem izsaka šādos vārdos (3.-22. lp.): „Mēs esam izredzētā tauta. Jo talmudā ir rakstīts: „Dievs devis žīdiem varu pār visu tautu mantu un dzīvību”. Tas Kungs mums nodeva filistiešu, amaleķiešu, midjaniešu, amoniešu un moabiešu dzīvību. Mēs viņus esam nogalinājuši; mēs viņus esam apkāvuši, krustā situši, pakāruši, sacirtuši gabalos, izcepuši gaisā pie mietiem, dzīvus saraustījuši gabalos zem zāģiem un ecēšām. Tas Kungs mums nodeva Krievijas caru, lielkņazu, gubernātoru un ģenerāļu dzīvības, un mēs turpinām darīt to pašu ar bumbām un brauniņiem. Bet tas Kungs nodeva mums Franciju, lai mēs no tās darītu mūsu pārpilnības zemi, un nodeva frančus, lai mēs no tiem darītu savus vergus. Viņa griba piepildījās. Slavēts lai Jāves vārds! Mēs esam augstākā rase”. Kāda t i k l ī b a valdījusi pie senajiem žīdiem, par to dod liecību Vecās derības nostāsts par žīdu ciltstēvu Jēkabu (1. Moz. 35. 22.-26.): „Un notikās, kad Izraēls tai zemē dzīvoja, tad Rubens piegāja un gulēja pie Bilas, sava tēva liekās sievas, un Izraēls to dzirdēja. Un Jēkaba dēlu bija 12. Leas dēli bija Rubens, Jēkaba pirmdzimtais, un Simeons un Levijs un Jūda un Izašars un Zebulons. Raēles dēli bija Jāzeps un Benjamiņš. Bilas, Raēles kalpones, dēli bija Dans un Navtals. Un Silpas, Leas kalpones, dēli bija Gads un Ašers. Šie ir Jēkaba dēli, kas tam dzima Mesopotamijā.” Ko nozīmēja pie senajiem žīdiem d r a u d z ī b a, par to liecina 2. Zāmuēļa gr. 20., 9.-10.: „Un Joabs sacīja uz Amasu: „Vai tev labi klājas, mans brāli?” Un Joabs satvēra ar labo roku Amasus bārdu, viņu skūpstīt. Un Amasus nesargājās no tā zobena, kas bija Joaba rokā, un tas viņam to iedūra vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē un viņam otras teizes vairs nevajadzēja, un viņš nomira...” Jūs varbūt teiksiet, ka tās drūmas veco, nežēlīgo laiku paliekas, ka vēlākos gadu simteņos žīdu tauta būs atmetusi Vecās derības nežēlības un viltības paraugus un piegriezusies tikumiskākām idejām. Jo Vecā Derībā, kurā vispār aprakstīts daudz noziedzību un nešķīstību, ir atrodamas arī tādas lappuses, kuras mēs varam atzīt par morāliskām – piemērām, dekalogs, desmit baušļi. Un ja nu vispār zināms, ka reliģija kalpo cilvēka audzināšanai, tad pārējās tautas līdz pat pēdējam laikam bija tādās domās, ka arī žīdu reliģijā ir kaut kas no laba un cēla, ka tā savus piederīgos vismaz kaut cik garīgi izstalto. P a t i e s ī b a i r g l u ž i o t r ā d a. Par ētiskām mācībām, kuras iekļuvušas Vecajā Derībā, zinātniski pierādīts, ka tās n a v žīdu izgudrojums, bet gan aizgūtas no citām vecām kultūrtautām (piem., Hamurabi babiloniešu kodeka u.c.). Cildenos aizliegumus – tev nebūs zagt, tev nebūs nokaut, tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu – žīdi atzīst un tiem seko t i k a i s a v ā s t a r p ā, bet neievēro tos attiecībā pret citu tautību un ticību piederīgajiem, pret k r i s t ī g a j i e m, jo pēdējos tie n e t u r p a r c i l v ē k i e m. Var piezīmēt, ka „sevišķi izsķirīgos” brīžos nāk pat priekšā gadījumi, kur žīds uzbrūk žīdam, itin kā saniknots skorpions dzeļ savā astē. Tā, piemēram, rīkojies Mozus pēc bauslības došanas: „Un viņš uz tiem sacīja: Tā saka Jāve, Izraēļa dievs: Joziet ikviens savu zobenu ap saviem gurniem un eita šurp un turp no vieniem lēģera vārtiem līdz otriem, un nokaujiet ikviens savu brāli un ikviens savu draugu un ikviens savu tuvāku. Un Levija dēli darīja pēc Mozus vārda, un tai dienā krita no tiem ļaudīm kādi 3000 vīri” (2. Moz. 32., 16.-28.). Tā Mozus ir likvidējis kādu savu „opozicionāru novirzienu”, un tas brīdis ir bijis apmēram tāds kā toreiz, kad Staļina ieceltie armijas komisāri – žīdi šāva nost žīdus – armijas komandieŗus. Tāpat reižu reizēm gadās, ka žīds apšmauc žīdu. Bet parasti gan tie turas kopā, kā jau p a r a z ī t i u z s a i m n i e k t a u t a s r ē ķ i n a. Saprotas žīdu komūnists ar žīdu šovinistu, žīdu bagātnieks ar žīdu – laupītāju. Tikai vienuviet gan tie nevēlas dzīvot, jo tad tiem vajadzētu izsūkt vienam otru. Vecā Derība jeb „tenachs” nesatur visu žīdu reliģiski-polītisko mācību. Tā ir saistīta ar vēsturiskiem apstākļiem un viņas nozīme izbeigusies pēc tam, kad žīdi izklīduši no Palestīnas pa visu pasauli. Bībelē apskatīta Palestīnas iekarošana – savu augstāko mērķi, visas pasaules iekarošanu, žīdi centās tikai lēnām piepildīt, kā Vecā Derībā teikts: „Un Jāve, tavs dievs, pamazītēm izmetīs šīs tautas tavā priekšā, piepeši tu tās nevari a p k a u t (5. Moz. 7., 22.). Kamēr Vecā Derība ir visiem pieejama un arī kristīgā baznīca to uzņēmusi par savu svēto grāmatu, ž ī d u s l e p e n i e r a k s t i - talmuds un šulchan – aruchs, kuri daudz aktuālāk un daudz vaļsirdīgāk atklāj žīdisma būtību, n e t i e k s v e š i e m i z p a u s t i. Grāmatas 76.- 80.lpp. Kopēts 2018.gada 3.maijā no Interneta. 11
0 Comments
Leave a Reply. |
AuthorWrite something about yourself. No need to be fancy, just an overview. Archives
January 2021
Categories |