Runājot ar Kanādas valdību, uzzinājām, ka Baltijas valstu attīstības plānu gatavo arī Hadsona institūts ASV. Savu plānu viņi nosauca par MARŠALA PLĀNU BALTIJAI. Šai sakarā bija nolemts sasaukt īpašu trīs dienu semināru, uz kuru ielūgt Baltijas valstu vadītājus. Drīz vien mani sazvanīja šā projekta vadītājs Ričards Džūdijs. Viņš īsi informēja par savu nodomu un interesējās par iespējām savākt ziedotāju līdzekļus šā semināra finansēšanai. Viņu pašu rīcībā bija kāds pusmiljons dolāru. Džūdijs Toronto ieradās divas reizes. Es viņu iepazīstināju ar Stratēģiskās darba grupas darbu, iedevu Lamberga un Meierovica vadītās stratēģiskās darba grupas sarakstu un informēju arī par citām līdzekļu vākšanas iespējām. Biju pārsteigts, cik MAZ VĒRĪBAS DŽŪDIJS VELTĪJA MŪSU DARBAM, VIŅU INTERESĒJA TIKAI NAUDA. Kad tuvojās semināra noteiktais datums, es piezvanīju Džūdijam. Viņš mani uz semināru oficiāli neielūdza, lai gan teica, ka varu braukt un viņš man rezervēs naktsmājas. Tā kā Aristīds Lambergs bija mani iecēlis arī par Godmaņa padomnieku un mani Ķīnas projekti uz to laiku bija pabeigti, nolēmu braukt, lai izmantotu katru iespēju mūsu darba grupas mērķu veicināšanai. Bobs Flemings man ieteica seminārā iepazīties tuvāk ar Bruno Rubesu, kas bija pazīstams kā Wolkswagen pārstāvis Dienvidamerikā. Sapratu, ka Rubess varētu būt mans domubiedrs un sabiedrotais. Pirmajā semināra dienā tika lasītas lekcijas. Pārsvarā to darīja Ungārijas opozīcijas pārstāvji, savās lekcijās sludinādami, ka līdz ar reformām Baltijas valstīs sāksies liela saimnieciska krīze un krahs. Ik gadu ekonomiskās aktivitātes apjoms samazināsies par apmēram 30%, tāpēc valdībām būs jādomā, kā nezaudēt vēlētāju uzticību un uzturēt tautā cerību. VIŅI IETEICA, KA NAV JĀRUNĀ, CIK DARBAVIETAS ZAUDĒTAS UN CIK UZŅĒMUMU LIKVIDĒTS, BET GAN JĀSTĀSTA, CIK REĢISTRĒTS JAUNU FIRMU, CIK DAUDZ IELĀS ĀRZEMJU AUTOMAŠĪNU, CIK PILNI IR PATĒRIŅA PREČU VEIKALI, PAR BEZDARBNIEKIEM JĀMIN TIKAI OFICIĀLI REĢISTRĒTIE SKAITĻI U.TML. TIKA SNIEGTS AP 30 IETEIKUMU, KĀDAS PUSPATIESĪBAS UN MELUS JĀSTĀSTA TAUTAI, LAI TĀ, NEZAUDĒJOT TICĪBU VALDĪBAI, PĀRDZĪVOTU SAIMNIECISKO SABRUKUMU. ES NEVARĒJU SAPRAST, KĀPĒC VIŅI PAREĢO KRĪZI UN MĀCA VALDĪBĀM MELOT. Latviju seminārā pārstāvēja Ivars Godmanis, Uldis Osis, I.Batarāga, Vita Tērauda, Māris Gailis un kāds ducis padomnieku – gan no Latvijas, gan Rietumu valstīm. Godmanis semināra laikā izrādīja vislielāko aktivitāti. Viņu bija pārņēmusi doma, ka Latvijai vispiemērotākais būtu zviedru sociālisma modelis. Pēc pirmās dienas lekcijām GODMANIS SASAUCA SAVUS PADOMNIEKUS UZ APSPRIEDI, IERADOS ARĪ ES. ARĪ APSPRIEDĒ TURPINĀJĀS PESIMISTISKĀS RUNAS PAR NENOVĒRŠAMO SABRUKUMU. Es lūdzu vārdu un teicu, ka nesaprotu, par ko viņi runā, kāpēc mums jānoskaņojas uz saimniecisku sabrukumu. Lai arī ko runātu šie cilvēki, latvieši visos laikos un visās vietās bijuši turīga un centīga tauta. Pašlaik Latvija ir pilna ar aktīviem, kas nav apgrūtināti ar parādiem. Pat bagātās valstis ir iestigušas lielos parādos, bet mēs esam ar brīvām rokām. Tautai ir dota vienreizēja iespēja ar hipotekāriem aizņēmumiem šos aktīvus pilnveidot un izmantot vēl nepieredzētam uzplaukumam. Dievs mūsu zemi ir apdāvinājis ar lielām bagātībām: mežiem, stratēģiskām ostām, auglīgu zemi, brīnišķīgu klimatu un čaklu tautu, atliek tikai ķerties pie darba. Šķita, ka pie galda daļa cilvēku sāka manā runā ar interesi klausīties, bet pēkšņi ar pilnīgi neiederīgu repliku mani pārtrauca Bruno Rubess: – Jā, arī Alfrēda Valdmaņa reformas Ņūfaundlendā beidzās bēdīgi – ar skandālu. Es nezināju, kā uz šo Rubesa iejaukšanos reaģēt, jo pēc iepriekšējās informācijas biju gaidījis viņa izpratni un atbalstu. Aizsūtīju Rubesam zīmīti, ierosinot pēc apspriedes pie kafijas tases rast sapratni un saskaņot viedokļus. Rubess atbildēja, ka jūtoties noguris, tāpēc runāt ar mani nevarēs. Labi, es viņam piezvanīju pusseptiņos no rīta un uzlūdzu uz kopējām brokastīm. Viņš atbildēja, ka ir jau paēdis un sarunai viņam nav laika. Pēc brīža ievēroju Rubesu ļoti priecīgā noskaņojumā, dalot Latvijas delegātiem kopijas no ar zīmuli steigā aprakstīta papīra, uz kura bija ieskicēta SERTIFIKĀTU KONCEPCIJA. TAJĀ BIJA MĀCĪTS: JA PAR VISĀM LATVIJĀ RADĪTAJĀM VĒRTĪBĀM IZDALA SERTIFIKĀTUS, TOS PALAIŽ BRĪVAJĀ TIRGŪ UN MANIPULĒ, DAŽU MĒNEŠU LAIKĀ IESPĒJAMS SABIEDRĪBU NOSLĀŅOT BAGĀTAJOS UN NABAGOS. Pats viņš priecīgi stāstīja, ka līdzīgi pēc II pasaules kara Rietumeiropā bagātie esot atdalīti no nabagiem. Man tāda ideja bija pilnīgi sveša un nepieņemama, tāpēc sapratu, ka man ar Rubesu nekad nebūs pa ceļam. Vēlāk izrādījās, ka Bruno Rubess ir Latvijas Bankas padomē un viens no Kluba 21 dibinātājiem, NO KĀ VĒLĀK RADĀS BĒDĪGI SLAVENAIS LATVIJAS CEĻŠ UN CITAS VARAS PARTIJAS. Lai cik murgaina bija Rubesa koncepcija par sertifikātiem, Latvijā tā tika īstenota pilnībā tencinusarunas.wordpress.com/2010/04/03/starp%c2%a0-dzirnakmeniem-%ef%bb%bf-gundars-valdmanis-bruninieka-cina-pret-jauno-slepeno-paktu/ No elites plāniem
Viens no maniem amerikāņu draugiem ceļo pa pasauli, ar visai neskaidriem mērķiem, atšķiras no maniem ārzemju draugiem ar brīnišķīgu humora izjūtu, pārsteidzošu vaļsirdību un precizitāti prognozēs. Sauksim to nosacīti par Devidu. Kad mēs pēdējo reizi tikāmies es viņam jautāju: - Devid, ja lai saglabāt dolāra dominējošo stāvokli , Federālās rezerves ir spiestas nepārtraukti pārdot zeltu, tas nozīmē, ka viņiem ir kāds "spēles plāns". Tas nozīmē, ka FRS maksājot zeltā, pērk laiku, kurš nepieciešams, lai to īstenotu. Kā tu domā, kāds ir šis plāns? Davids pagrozījis ledu burbona glāzē teica: - Mēs sarīdīsim Indiju ar Ķīnu karam. Tiem tagad pieder pasaules lielākās zelta rezerves. Mēs ieņemsim tiesneša lomu un apmaiņā pret zeltu, palīdzēsim karā, vienam pret otru. Kad karš būs beidzies, abas valstis būs novājinātas līdz nepazīšanai, viss zelts no abām valstīm, būs mūsu un cikls varēs sākties no jauna. - Bet, Indijai un Ķīnai šodien nav nekāda iemesla karam - es teicu. Davids nosmējās un iemalkojis no glāzes teica: - Jūs droši vien baletu pārzinat labāk par mums un varbūt esat sasnieguši lielāku progresu raķeštehnikā, bet kā attīstīt un saasināt pretrunas starp jeb kurām tautām,reliģijām, rasēm mums nav liīdzīgu. Domstarpības, starp jebkurām kaimiņvalstīm. ir vienmēr un tās var kāpināt līdz brīdim, ka lai karš sāktos, nepieciešama tikai viena, pareizi organizēta provokācija. Man kļuva skumji, jo sapratu, ka Davidam ir taisnība un neko nevarēju iebilst. Gribot kaut kā atspēlēties teicu: - Bet tā tomēr bija Krievija, kas neļāva jums bombardēt Sīriju, kā iepriekš bombardējāt Lībiju! Uz ko David atbildēja: - Jā, patiešām, raķešu duelis ar Krievijas floti nebija mūsu plānos, bet tas neko nemaina. Assada liktenis ir nolemts, tas ir tikai laika jautājums. Mēs varam nodrukāt katru dolāru daudzumu un nopirkt par tiem trūcīgos visā pasaulē, kuri ir gatavi cīnīties par dažiem dolāriem dienā, jebkurā vietā un ar jeb ko. Pat tad, ja militāro zaudējumu rezultats būs 100 pret 1, Assada armijai par labu, viņam karavīri beigsies ātrāk nekā miljoniem trūcīgo, visā pasaulē, kuri ir gatavi cīnīties pret Assada armiju, par mūsu svaigi nodrukāto dolāru. To sauc par ilgstošo karu, uz pretinieka pakāpeniskas novājināšanas principa. Vai kā mēs sakām "proxy war." Assada armija ātri un pastāvīgi samazinās, bet trūcīgie visā pasaulē, strauji un nepārtraukti aug. Tāpēc lai novākt Assadu un nomainīt uz mūsu cilvēku ir nepieciešams tikai zināms laiks. Par to mēs patiešām esam gatavi maksāt zeltā, bet tas ir OK, jo zeltu atgūsim ar uzviju. Tiklīdz Assadu novāksim, caur Sīriju uz Eiropu palaidīsim lētu, Kataras gāzi un izspiedīsim Gazprom no Eiropas. Krievija paliks bez Eiropas gāzes tirgus. Tātad, Krievijas budžets tiks atstāts bez naudas. Pēc kāda laika, Krievijā notiks sociāls sprādziens. Mēs palīdzēsim to organizēt un paātrināt. Pēc tam ieliksim savus cilvēkus varā un veicinot sabrukumu, sadalīsim Krieviju, vēl sīkākās daļās.Līdzīgi kā mēs iznīcinājām Padomju Savienību un likām bijušām tās daļām.karot, vienai ar otru,. Toreiz mēs iztikām, gandrīz bez asins izliešanas. Lai sagraut Krieviju, šoreiz mēs izmantosim musulmaņus, karam pret kristiešiem un viss jūsu uzkrātais zelts, kļūs mūsu. Mēs vienmēr, no visām jaunām kolonijām, vienā vai otrā veidā izvedam zeltu uz Savienotajām Valstīm. Turpinat vien, ar tādu pašu dedzību., uzkrāt mūsu zeltu. Jaunizveidoto valstu iedzīvotāji, kuri vēl nesen bija Krievijas daļas, izjutīs skaudību pret Rumāniju un Ukrainu, ne tapēc, ka uzlabosim to ierdzīvotāju dzīves apstākļus, bet tapēc, ka viņu dzīves līmenis būs daudz zemāks. Mēs jums neļausim dzīvot, lai tērējot resursus, kas pieder mums. Tas ekonomiski ir bezjēdzīgi. Mums ir plaša pieredze darbā ar naftu bagātām Āfrikas valstīm. Šo valstu iedzīvotāji pastāvīgi karo viens ar otru. Mēs palīdzam viņiem atrast attaisnojumu, lai tie varētu nogalināt viens otru bez nevajadzīgām pauzēm. Tomēr neviena no karojošajām pusēm, nekad nepieskaras mūsu naftas atradnēm - tas ir tabu. Papuasi var nogalināt viens otru, cik vien vēlas, bet viņiem nav tiesības aiztikt mūsu atradnēs, vai jeb kādā veidā iejaukties mūsu koloniju biznesā. Šāda situācija ir ļoti izdevīga. .Vienīgā vieta, kur vietējie iedzīvotāji, var justies kaut cik droši, ir mūsu naftas lauki. Tāpēc mums ir izdevīga kolonijās valdošā nabadzība , asins izliešana un haoss. Tas dod iespēju, izmantojot konkurenci, darbā pieņemt, labākos no iedzimtajiem, par pāris centiem. Normālos apstākļos un ar augstāku dzīves līmeni kolonijās, mums būtu jāmaksā aborigēniem daudz augstāku algu, bet tas nav izdevīgi. Uzturēt haosu un karu, ir daudz lētāk nekā maksāt lielas algas. Mums nav nekā personīga pret aborigēniiem Āfrikā vai Krievijā. Tas tikai ir bizness. Visi bijušie Krievijas resursi tiks nodoti vadošajām rietumu korporācijām, tiks izmantoti mūsu mērķiem un pēc mūsu ieskatiem. Tas ļaus pilnībā nogriezt Ķīnu no visiem Krievijas dabas resursiem un pats galvenais, no bijušās Krievijas naftas un gāzes, Kura jau būs kļuvusi par mūsu īpašumu. Pēc tam Ķīnā, kura bez resursiem būs kļuvusi trūcīgāka, mēs organizēsim sociālo sprādzienu. Visvairāk apbrīnojami ir tas, ka kolonizētajās valstīs, lielākā daļa no aborigēnien, joprojām uzskata, ka Ameriku apdzīvo idioti. Viņi joprojām patiesi tic, ka ASV valdība, kā arī visi tās iedzīvotāji, visu laiku to tik vien dara, kā domā, kā uzlabot dzīves standartus citās valstīs, kurās ir kaut kas ko mēs varētu atņemt. Tās ir mūsu smadzeņu skalošanas mašīnas darbības rezultats un tas tiešām ir ļoti smieklīgi. - Un jūs domājat, ka mēs neko nevaram izdarīt? - Es jautāju. - Teorētiski, protams varat, - teica Deivids. Bet jums tam nav vairs laika. David Rockefeller Comments are closed.
|
AuthorKOB Latvija komanda.КОБ Латвия команда. Archives
December 2020
Categories |